sestdiena, 2011. gada 19. februāris

Visam ir sākums

Nav nepieciešama Pārker pildspalva, lai pierakstītu spārnotu domu, reizēm pietiek ar netīru pirkstu un toletes sienu. Ar fotogrāfiju ir līdzīgi, dārgas tehnikas izmantošana negarantē saturīgu gala rezultātu. Tā, protams, ir gaumes lieta, bet ar tinti rakstīt ir patīkamāk.

Mūsdienās katrs, kuram ir fotoaparāts sevi var uzskatīt par fotogrāfu. Ir tikai nepieciešama neliela iemaņa-attiecīgajā momentā nospiest pogu. Tikpat  viegli, bez nekādiem sirdsapziņas pārmetumiem ir arī tikt vaļā no nevajadzīgiem, nevēlamie kadriem. Bildēt ir tik vienkārši, tik maz piepūles tas prasa, ka no fotogrāfijas sākotnējās burvības un vērtības  ir maz kas palicis.
Vēl dažus desmitus gadu atpakaļ, bija nepieciešama vesela nasta ar zināšanām, sava fotolaboratorija, lai sarkanā luktura gaismā, fotoamatieris iegūtu savu pirmo melnbalto fotogrāfiju.

Mana daudzmaz nopietnā aizraušanās ar fotogrāfiju aizsākās 90. gadu beigās, kad es savā īpašumā ieguvu Zenit 11 fotoaparātu, fotoķīmiju, fotopalielinātāju un divas grāmatas, kurām bija viens nosaukums uz abām-''Praktiskā Fotogrāfija''.
Tās arī kļuva par manu ilgstošo zināšanu avotu. Ieguvis nelielu informācijas devu, mēģināju to pielietot dzīvē, proti, okupēju vannas istabu un izbaudīju gammu neaprakstāmu sajūtu, ko sniedz sarkanais lukturis un brīdis, kad iegremdējot fotopapīru attīstīšanas šķīdumā parādās attēls.

Gāja gadi, mīlestība uz filmiņu fotoaparātiem  auga, bet pie durvīm jau kādu laiku klauvēja pirmās ciparu kameras un es lēnām no fotoamatiera kļuvu par kolekcionāru.